Kopš agras bērnības mani valdzinājusi gaisma un tās spēles dabā. Jo sevišķi – gaisma pārejas mirkļos, kuros tā iegūst noslēpumainu dimensiju, – saullēktos un saulrietos, un sekundēs pirms un pēc tiem. Mani saista gan gaisma tuvplānā – kā izgaismojas detaļas – , gan tās cildenums, aptverot tādus plašumus kā lauki vai jūra.
Tieši to allaž esmu alkusi uzgleznot, – emocionālo pacēlumu, ko manī rada gaismas klātbūtne īsos un īpašos mirkļos. Tas, šķiet, ir skaistākais, ko uz šīs planētas iespējams piedzīvot.

Gleznoju ar eļļas krāsām, jo to izjūtu kā dzīvāko no visiem gleznošanas materiāliem – ar eļļu iespējams radīt izjusti un lēni, ļaujoties tagadnes mirklim; eļļa, klāta kārtu kārtām, gleznā rada dziļuma efektu un žūstot turpina mainīties, bieži vien sagādājot man pārsteigumu; savā ziņā – pat bijības izjūtu.
Dažkārt klusībā sev jautāju: “Vai patiesi to uzgleznoju es?” Ne vienmēr esmu par to pārliecināta.

Foto: Imants Ķīkulis